Pastāstīšu kādu notikumu.

Reiz bija nepieciešamība apmeklēt ģimenes ārstu, taču pieraksts jau, protams, bija aizņemts un piedāvāja pierakstīties tikai pēc 2 nedēļām. Tādā momentā kad vajag steidzmi 2 nedēļas ir kā bezgalība. Taču pa telefonu izdevās izlūgties pierakstu pēc 2 dienām – piektdienā, kā pēdējam tās dienas rindā.

Tad nu piektdiena pienāca, devos pie ārstes. Kā par brīnumu, uzgaidāmajā koridorā atradās pat brīvs krēsls, jo parasti tur viss ir aizņemts. Tad nu apsēdos un gaidīju savu kārtu. Kādas 20minūtes bija palikušas līdz manam noteiktajam laikam – 16.45. Dakteres kabinetā varēja dzirdēt apklusinātu kņadu – acīmredzot tur kārtējais pacients stāstīja savu sāpi. 

Manu uzmanību piesaistīja sieviete kura nāca pa koridoru baltajā halātiņā, acīmredzot māsiņa vai kāds no personāla. Ievēroju viņas sievišķīgās formas un mazliet nopētīju. Iespējams, man skatiens bija pārāk ilgs vai vienkārši sakritība, bet viņa uz mani paskatījās un pasmaidīja. 

-Labdien, Jūs pie dakteres?- viņa vaicāja

-Jā, labdien –  es ar acīm pasmaidīju

– Tūlīt kabinets atbrīvosies, varēsiet nākt iekšā – 

-Paldies-

Un viņa iegāja manas ārstes kabinetā. Iznāca pacients, es pagaidīju kad mani iesauks un devos iekšā. Iegāju, pie galda sēdēja mana ģimenes ārste – sievieta ap 50 gadiem. Es jau iepriekš biju ievērojis, ka viņa ir ļoti skaista sieviete – ar izteikti formīgām krūtīm un platiem gurniem. Blakus telpā māsiņa kura tikko bija ienākusi kabinetā kaut ko kārtoja, laikam piektdienas rutīna kabineta sakārtošanā.

-Nu sveiks, sen neesi bijis pie manis – viņa pasmaidīja – Kā veselība?- un ar elkoņiem uzspiedās uz galda virsmas. Uzspiežoties uz galda viņa laikam netīšām (vai arī speciāli – kas to lai zina) paspieda savas krūtis tā, ka es negribot paskatījos uz skaisto dekoltē kas tagad bija palicis pavisam krāšņs.

-Es jums pa telefonu pastāstīju- es teicu. Es negribēju stāstīt skaļi par to, ko esmu teicis pa telefonu, jo blakus telpā atradās tā māsiņa kura nupat bija ienākusi kabinetā. Lieta tāda, ka es viņai biju prasījis vai nevar izrakstīt Viagru, jo man pēdējā laikā bija nelielas problēmas ar erekciju. Ne tā, ka nestāv, bet tā, ka varētu būt labāk.

-Ā, es atceros! – viņa skaļāk nekā parasti ārsti runā iesaucās – Jūs man zvanījāt sakarā ar erekcijas traucējumiem!- un nedaudz iesmējās – Piedodiet, no manas puses tas nebija profesionāli- viņa smaidot atvainojās.

Izdzirdēju, ka blakus telpā māsiņa pārstāja kārtot lietas, jo iestājās klusums. Es jutu, ka no kauna sāku piesarkt, bet to nevarēja apstādināt.

-Paskaties, tu pavisam esi sakautrējies! Nav ar ko. Tavā vecumā tā notiek. –

Tad viņa lika man nostāties pie viņas galda un novilkt bikses. Es jautāju vai tas ir nepieciešams, jo biju ļoti ļoti sakautrējies, bet viņa atbildēja, ka ir jāpaskatās pirms nosūta pie citiem speciālistiem uz izmeklēšanām. Teicu, vai tiešām to vajag darīt, kad pēkšņi viņa stingrā balsī noteica:

-Ja tu to nevari izdarīt, man pašai nāksies to darīt-

Un paņēma mani aiz jostas, pievilka tuvāk, atsprādzēja jostu, bikšu pogu un atvilka rāvējslēdzēju. Pavilka bikses kopā ar apakšbiksēm uz leju un te nu es stāvēju ar pliku locekli ģimenes dakteres priekšā kā uz delnas.

Tad viņa iesmējās…Un iesaucās: -Rūta, nāc paskaties tu arī- Un no blakus telpas iznāca māsiņa un te nu es biju divu dakterīšu priekšā ar nolaistām biksēm. Rūta atnāca, saskatījās ar dakterīti un iesmējās:

-Nabadziņam nesāv… Ai, nabadziņš…Ha ha ha …Mēģināsim tevi padakterēt….

(turpinājums sekos)