Ceturtdienas vakarā mūsu guļamistabā valdīja savāda spriedze. Mēs tikko bijām mēģinājuši mīlēties, bet tas atkal beidzās pārāk ātri. Es gulēju blakus Janai, skatoties griestos un jūtot, kā vaina un kauns mani grauž. Viņa klusēja, bet es redzēju viņas sejā vilšanos.
„Paul,” viņa beidzot iesāka un es jau jutu, ka viņas balss tonis nebūs maigs. „Es vairs nezinu, ko darīt.”
Es pagriezos pret viņu. „Piedod, Jana. Es… es cenšos.”
Viņa nopūtās un pacēla roku, it kā mēģinātu apturēt mani, pirms sāku sevi attaisnot. „Lieta nav tikai tajā, Paul. Es tevi mīlu, bet es vairs nevaru ignorēt to, ka mūsu attiecībās kaut kā pietrūkst. Tu esi… tu esi pārāk maigs.”
„Pārāk maigs?” es pārjautāju, jūtot, kā mans pašvērtējums noslīd vēl zemāk.
„Jā, pārāk maigs,” viņa atkārtoja, pievēršot man skatienu. „Tu vienmēr piekāpies. Kad mēs strīdamies, tu izvairies no konflikta. Tu nekad neesi tas, kurš nosaka noteikumus. Un tagad… pat gultā es jūtos tā, it kā tu izvairītos no jebkādas īstas kaislības.”
Viņas vārdi mani iedūra dziļāk nekā jebkurš iepriekšējais pārmetums. Es zināju, ka viņai bija taisnība. Es vienmēr biju bijis tas, kurš centās saglabāt mieru, piekāpās, lai izvairītos no problēmām. Tas bija manā būtībā, bet tagad es sapratu, ka tas viņai bija apnicis.
„Es nezinu, kā būt citādākam,” es atzinos, balsij trīcot. „Es vienmēr esmu centies darīt tā, lai tu būtu laimīga.”
„Bet es neesmu laimīga,” viņa piebilda un šie vārdi man aizsita elpu. „Es vēlos, lai tu būtu vīrišķīgāks, Paul. Lai tu pārstātu būt tik… maigs. Es gribu sajust, ka man blakus ir īsts vīrietis, kurš spēj mani savaldīt, nevis vienmēr pakļauties man.”
Es klusēju, nezinot, ko teikt. Vai es vispār biju spējīgs būt tas, kādu viņa vēlējās? Es biju viņas vīrs, bet jutu, ka neattaisnoju viņas cerības, it īpaši pēdējā laikā.
Viņa pieliecās tuvāk un viegli pieskārās manai rokai. „Paul, es tevi mīlu. Bet man ir vajadzīgs vairāk. Es… es nevaru izlikties, ka tas viss man ir pietiekami. Man vajag kaislību, vīrieti, kurš mani apmierina, gan emocionāli, gan fiziski.”
„Es nezinu, kā to izdarīt,” es izmisīgi čukstēju. „Es gribu būt tev viss, Jana, bet es nezinu, kā mainīties.”
Viņa nopūtās un novērsās. „Varbūt tev vajag par to padomāt. Varbūt mums abiem vajag.”
Pēc šīs sarunas iestājās klusums. Viņa pagriezās uz otru sānu un centās iemigt, bet es paliku nomodā, apdomājot viņas vārdus. Viņa mani mīlēja, bet viņa arī gribēja kaut ko vairāk – kaut ko, ko es, iespējams, nekad nespēšu sniegt.

***

Piektdienas rīts darbā sākās kā parasti, bet manī viss šķita neskaidrs un smagnējs. Iepriekšējās nakts saruna ar Janu joprojām bija manā prātā. Viņas vārdi – „Es vēlos, lai tu būtu vīrišķīgāks” – skanēja kā nepielūdzams spriedums, kas atgādināja par visu, kā man pietrūka.
Mana sieva Jana vienmēr izskatījās nevainojami. Viņa ir 175 cm gara, slaida, ar vidēja izmēra, formīgām krūtīm un trenētu, stingru dibentiņu, ko viņa uztur regulāri sportojot. Viņas tumšie mati vijās līdz pleciem un zaļās acis spēja gan pievilināt, gan pieprasīt. Viņa bija gracioza un sievišķīga, ar pašpārliecinātu izskatu, kas pievērsa ikviena uzmanību.
Es? Ar 176 cm es biju tikai nedaudz garāks par Janu, iespējams pat kalsnāks un kā man šķita, daudz mazāk izteiksmīgs. Mani pusgari brūnie mati vienmēr izskatījās nedaudz nekārtīgi un manas brūnās acis neizcēlās ar tādu intensitāti kā viņas. Man nebija, vīriešiem raksturīgas, pārliecinošas stājas. Man bija 12 cm loceklis un tas vienmēr man bija licies kā vēl viens pierādījums tam, ka man trūkst kaut kā svarīga.
Darba diena ritēja savu gaitu un es, kā vienmēr, darīju savu darbu klusi. Bet krāvēji pie kafijas automāta bija skaļi un nevaldāmi. Viņu sarunas skanēja pa visu noliktavu un es tās labi saklausīju.
„Es jums saku, vakardiena bija kaut kas īpašs,” Arturs, kā parasti, runāja pārliecinoši un skaļi. Viņš bija 35 gadus vecs, muskuļots un harizmātisks, ar seju, kas vienmēr izstaroja dominējošu pārliecību. „Viņa man teica, ka es esmu labākais, kas viņai jebkad bijis. Un es zinu, kā viņām patīk, kad es viņas pielaužu.”
Pārējie krāvēji smējās un iesaucās: „Nu, vecīt, tu esi īsts iekarotājs.”
Arturs pasmaidīja. „Es vēl meklēju savu ideālo – tādu, kuru es varētu izfistot visur, abos caurumos. Tāda, kas zinātu savu vietu un neuzdotu liekus jautājumus.”
Es klausījos un mani viņa vārdi sāpīgi aizķēra. Viņš bija viss, kas es nekad nevarētu būt. Es sapratu, ka Arturs ne tikai dominēja ar savu attieksmi, bet arī ar fizisko pārsvaru. Es biju redzējis viņu dušā – viņa loceklis bija vismaz divreiz lielāks nekā mans un tas man vienmēr lika justies nenozīmīgam.
Blakus Arturam stāvēja Romāns, tumšmatains, vidēja auguma, bet ar līdzīgu pārliecību. Viņš bija ap 40 gadiem vecs. Viņa aprīkojums arī bija iespaidīgs un viņi bieži jokoja, salīdzinot savus „rīkus”.
Es paliku savā vietā, klausoties viņu sarunas un jūtoties vēl mazvērtīgāks. Arturs runāja, kā viņš regulāri sagādāja sievietes draugiem brīvdienu pirtī. „Viņas visas piekrīt. Viņām patīk tas, ko es piedāvāju. Viņas grib tikt izmēģinātas.”
Es centos izvairīties no acu kontakta un darīt savu darbu, bet viņu vārdi mani nepārtraukti grauza. Mani uzbudināja viņu dominējošā attieksme, viņu pārliecība un tas, ka viņi bija tik atšķirīgi no manis. Es zināju, ka es nekad nebūšu tāds kā viņi, bet dziļi sevī es apzinājos, ka mani šī atšķirība uzbudina.
Dušā pēc darba es mēģināju nomazgāt dienas smagumu, bet sevi pieķēru vērojot Arturu. Viņa loceklis bija milzīgs un viņa pārliecība par sevi tikai pastiprināja manu mazvērtības sajūtu. Bet tajā pašā laikā tas mani dīvaini pievilka. Es centos apslāpēt šīs sajūtas, bet dziļi sevī man bija jāatzīst – mani uzbudināja ne tikai viņu fiziskais pārākums, bet arī doma par to, ka viņi mani pazemotu vai apsaukātu.
Kad izgāju no dušas un ģērbos, es vēlreiz paskatījos uz sevi spogulī. Es redzēju sevi – kalsnu, ar neskaidru pašapziņu un sievišķīgām aprisēm. Es sapratu, ka manī mostas vēlmes, kuras es pats baidījos atzīt, bet tās bija tur – dziļi manī un tās bija nevaldāmas.

***

Kad atgriezos mājās pēc darba, jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Jana stāvēja viesistabā, rokas sakrustotas un viņas sejā bija sarūgtinājuma un apņēmības izteiksme. Blakus bija viņas ceļojumu soma.
„Jana?” es teicu, neizpratnē skatoties uz viņu. „Kas noticis?”
Viņa nopūtās un paskatījās uz mani ar dziļu, smagu skatienu. „Paul, mums jāparunā. Es negribēju to darīt šādā veidā, bet… es atradu kaut ko tavā datorā.”
Manas asinis sastinga. „Ko tu domā? Ko tu atradi?”
Viņa ievilka dziļu elpu un pacēla skatienu, it kā mēģinātu atrast vārdus. „Es pārskatīju tavu interneta vēsturi. Un, Paul… es nezinu, kā to pateikt citādi. Es atradu, ka tu apmeklē porno lapas par vīriešu pakļaušanu. Lapas, kurās sievas padara vīrus par kaut kādiem… kukoldiem. Pat tādas, kurās citi vīrieši pazemo vīriešus, padarot viņus par sissy.”
Mana sirds sāka pukstēt straujāk un es sajutu, kā siltums pārņem manu seju. Es nevarēju paskatīties viņai acīs.
„Vai tas ir tas, kas tev patīk, Paul?” viņa jautāja, balss bija nopietna, bet tajā pašā laikā skumja. „Vai tev patīk būt… mīkstajam? Būt tādam?”
Es klusēju, jo nezināju, ko atbildēt. Manas rokas sāka trīcēt un es jutu, kā mani pārņem kauns.
„Es tevi mīlu, Paul,” viņa turpināja. „Bet es jūtu, ka es tevi nemaz nepazīstu. Tu nekad man par to neesi teicis. Tu vienmēr esi bijis… savāds. Pārāk maigs, pārāk piekāpīgs. Bet es domāju, ka tas ir tikai tavs raksturs. Un tagad es saprotu, ka aiz tā visa slēpjas kaut kas cits. Kaut kas, ko es nevaru saprast.”
„Jana, es…” Es centos atrast vārdus, bet tie nenāca. Kā es varēju viņai izskaidrot kaut ko, ko es pats līdz galam nesapratu?
Viņa nopūtās un paskatījās uz somu. „Man tas viss ir jāapdomā, Paul. Es nevaru šobrīd te palikt. Es došos pie vecākiem uz kādu laiku.”
„Ko? Tu… tu aiziesi?” es izmisīgi jautāju.
„Man tas ir vajadzīgs,” viņa teica, paņemot somu. „Es tevi nemīlu mazāk. Bet man jāzina, vai mēs patiešām varam būt kopā, ja tu pats nezini, kas tu esi.”
Tajā brīdī durvju zvans ieskanējās. Taksis bija klāt. Jana uzmeta man pēdējo skatienu – tajā bija mīlestība, bet arī skumjas un vilšanās. Viņa aizgāja un es paliku viens, stāvot tukšajā viesistabā.
Mājās valdīja klusums. Es apsēdos uz dīvāna un turēju galvu rokās. Manas domas bija sajauktas un es jutu, kā manī mostas kaut kas, ko es centos apspiest.
Viņas vārdi turpināja skanēt manā prātā: „Vai tev patīk būt šādam?”
Man bija jāatzīst, ka tajā bija patiesība. Vēlmes, ko es gadiem biju apslēpis, tagad izlauzās virspusē. Būt pakļautam, būt mīkstajam, būt tādam, ko citi apsaukā un pazemo – mani tas mulsināja un reizē uzbudināja. Es jutos apmaldījies, bet tajā pašā laikā es zināju, ka šis bija tikai sākums. Sākums tam, lai es beidzot saprastu, kas es esmu.

***
Naktī mani pārņēma dīvaini sapņi. Man šķita, ka esmu pavisam citā realitātē – nevis kā vīrietis, bet kā sievišķīgs, pakļāvīgs „sissy”. Es redzēju sevi noliecoties citu vīriešu priekšā, viņu rokas man pieskārās, viņu balsis bija valdonīgas un neatvairāmas. Viņi mani pavedināja, kontrolēja un es ļāvos tam ar pilnīgu padevību. Es sajutu gan kaunu, gan baudu un šis sapnis bija tik spilgts, ka es pamodos ar strauju elpu un sirdi, kas dauzījās kā traka.
Bija agrs rīts un māja bija klusa. Manas domas klejoja pie tā, ko es tikko piedzīvoju sapnī. Sajūta bija mulsinoša, bet es nevarēju noliegt, ka mani tas uzbudināja.
Es piecēlos no gultas un devos uz vannasistabu. Vēlējos nomierināties, nomazgāties, bet sajūtas, kas mani pārņēma, kļuva tikai intensīvākas. Es nolēmu piepildīt vannu ar karstu ūdeni un putām. Kad iegrimu tajā, es sajutu, kā mani pārņem miers un reizē savāda uzbudinājuma vilnis.
Kad izkāpu no vannas, es paskatījos uz sevi spogulī. Mana āda bija gluda, gandrīz bez apmatojuma, bet kaut kas man lika iet tālāk. Ar trīcošām rokām es paņēmu skuvekli un sāku noskūt visu, kas vēl bija palicis – kājas, rokas, krūtis. Kad biju pabeidzis, mana āda bija pilnīgi gluda un tas man sagādāja savādu prieku.
Es paņēmu sievas ķermeņa losjonu, ar vieglu smaržu un sāku to ieziest sevī. Losjons padarīja manu ādu vēl mīkstāku un sajūta bija neticami patīkama. Mani pārņēma uzbudinājums, kas pieauga ar katru pieskārienu.
Tad es atvēru sievas veļas atvilktni. Mans prāts pretojās, bet ķermenis jau bija izlēmis. Es izņēmu no tās melnas mežģīņu biksītes un saskaņotu krūšturi. Manas rokas trīcēja, bet es to uzvilku. Kad paskatījos uz sevi spogulī, es sajutu sajaukumu no kauna un neaprakstāma uzbudinājuma. Es izskatījos citādi un tas man patika.
Tajā brīdī es sapratu, ka tas nebija tikai sapnis vai īslaicīga vēlme. Tas biju es. Es zināju, ko es gribu. Es gribu būt pakļāvīgs, es gribu pakļauties.
Ar trīcošām rokām es apsēdos pie datora un ievietoju sludinājumu. Mana elpa bija sekla, kad rakstīju: „Slaids, pakļāvīgs vīrietis meklē valdonīgu partneri. Gluds un gatavs padevībai. Diskrētums garantēts.”
Kad nospiedu „publicēt”, es jutu, kā mani pārņem satraukums un uzbudinājums vienlaikus. Es zināju, ka šis bija lēmums, kas mainīs manu dzīvi, bet tajā brīdī man tas šķita pareizi. Es biju izlēmis pieņemt sevi tādu, kāds esmu.

***

Vakars mājās bija piepildīts ar mulsinošu sajūtu un neskaidrību. Es biju viegli iereibis no vīna, sveces mirdzēja apkārt un manā datorā turpināja pienākt ziņas no vīriešiem, kas bija atbildējuši uz manu sludinājumu. Daudzi rakstīja banālas un pliekani uzstājīgas ziņas, bet viena sarakste bija citāda – tieša, uzbudinoša un ļoti rupja.
Rakstītājs sevi bija nosaucis par „DominatorX” un viņa ziņas mani uzrunāja dīvainā veidā. Viņš rakstīja ar tādu pārliecību, ka es nevarēju atrauties:
„Tu esi ideāls pakļautais. Es redzu, ka tu alksti, lai tevi vadītu. Es vēlos, lai tu atsakies no jebkādas kontroles un ļauj man tev parādīt, ko nozīmē būt īstam sissy. Vai esi gatavs darīt to, ko es tev pavēlēšu?”
Es lasīju šos vārdus un jutu, kā sirds pukst ātrāk. Viņa tiešums un rupjā valoda mani uzbudināja, pat ja es centos sev iestāstīt, ka tas tā nav. Bet dziļi sevī es nevarēju ignorēt, ka viņa vārdi mani valdzināja un tajā pašā laikā lika justies mazam un pazemotam.
Es atbildēju viņam: „Es nezinu, vai esmu tam gatavs. Es… esmu mazliet apjucis.”
Viņa atbilde atnāca gandrīz uzreiz un tā bija tikpat valdonīga: „Tev nav jābūt gatavam. Tev tikai jāpaklausa. Sāc ar to, ka izģērbies pilnībā un ieslēdz kameras opciju. Es gribu redzēt, kā tu izskaties, kad esi pilnībā pakļāvies.”
Es lasīju viņa vārdus atkal un atkal, sajūtot gan uzbudinājumu, gan kaunu. Es aizvēru datoru un aizgāju uz virtuvi, cenšoties savākties. Kaut kādas robežas man vēl vajadzēja saglabāt.
Bet tad mani pārņēma domas par Janu. Es paņēmu savu telefonu un uzrakstīju viņai ziņu: „Kā tev iet? Es gribu zināt, vai viss ir kārtībā. Es gribu tevi dzirdēt.”
Es gaidīju, skatoties uz ekrānu, kamēr viņa atbildēs. Kad atnāca ziņa, tās vārdi mani sāpīgi aizķēra: „Es esmu aizņemta, Paul. Lūdzu, netraucē mani. Man vajag laiku.”
Es jutu, kā kauns un vainas sajūta pārņem mani vēl spēcīgāk. Es biju viņu pievīlis un pat tagad viņa nevēlējās ar mani runāt. Es noliku telefonu uz galda un atgriezos pie sava datora.
Atvēris saraksti ar „DominatorX”, es sāku rakstīt: „Es nezinu, vai esmu tam gatavs, bet tu… tu mani uzbudini. Ko man darīt?”
Viņa atbilde atnāca ātri un viņa vārdi atkal bija valdonīgi un skaidri: „Tu darīsi, ko es tev teikšu. Tavs pienākums ir paklausīt. Es gribu, lai tu pilnībā atdod sevi man. Tu būsi mans.”
Tajā brīdī es nezināju, kā reaģēt. Mani viņa vārdi mulsināja, bet tajā pašā laikā – uzbudināja tā, kā nekad iepriekš. Es turpināju saraksti ar “”DominatorX””, viņa tonis kļuva arvien valdonīgāks un uzstājīgāks. Viņš turpināja mani pierunāt parādīt sevi, sākot ar vienkāršām bildēm. Es ilgi pretojos, jūtot kaunu un bailes, bet viņa vārdiem bija neparasta vara pār mani.
„Jūlija,” viņš pēkšņi rakstīja. „Es tā tevi saukšu no šī brīža. Tu esi Jūlija – pakļāvīga, paklausīga un īsta sissy. Vai tu pieņem savu jauno vārdu?”
Es skatījos uz ekrānu, jūtot, kā šie vārdi manī raisa dīvainu sajūtu. “”Jūlija”” – vārds skanēja sievišķīgi un pilnīgi atšķirīgi no tā, kas es biju. Bet tas mani mulsināja un vienlaikus uzbudināja.
Es beidzot uzrakstīju: „Jā, es pieņemu. Es būšu Jūlija.”
Viņš atbildēja ātri un viņa vārdi bija gandrīz triumfējoši: „Labi, Jūlija. No šī brīža tu runā tikai sieviešu dzimtē. Tu būsi tāda, kādu es vēlos tevi redzēt. Paklausīga, glīta un pilnībā man piederoša.”
Sarakste turpinājās un viņš kļuva arvien valdonīgāks. „Es gribu redzēt, kā tu izskaties, Jūlija. Saģērbies kā pienākas. Uzvelc ko seksīgu – zeķturus, zeķes, veļu. Un nosūti man bildi.”
Manas rokas trīcēja un es jutu, kā kauns un uzbudinājums cīnās manī. Es devos pie sievas veļas atvilktnes un izvilku viņas seksīgāko apakšveļu – melnu mežģīņu krūšturi, pieskaņotas biksītes, zeķturus un garās zeķes. Es ģērbos, jūtot, kā manu ķermeni pārņem dīvaina sajūta – kauns, piepildījums un uztraukums.
Kad biju pilnībā saģērbusies, es paskatījos uz sevi spogulī. Es izskatījos citādi – pilnīgi citādi. Mana slaidā, gludā figūra izskatījās pārsteidzoši sievišķīga un tas mani uzbudināja vairāk, nekā es varēju atzīt. Es paņēmu telefonu un uzņēmu bildi.
Kad es nosūtīju bildi, viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Lieliski, Jūlija. Tu izskaties perfekti. Bet es gribu vairāk. Nosūti man bildes dažādās pozās. Parādi man, cik labi tu izskaties.”
Es jutu, kā viņa vārdi mani piespiež. Es uzņēmu vēl bildes – uz gultas, uz ceļiem, stāvot pie spoguļa. Un katra bilde mani uzbudināja vēl vairāk. Viņš rakstīja: „Tu esi ideāla, Jūlija. Tu esi radīta pakļauties. Es gribu, lai tu zini, ka, tad kad mēs tiksimies, tev būs jāapkalpo mans pimpis. Es gribu, lai tu saproti, ka tev nav izvēles.”
Viņš pievienoja bildi – viņa mantība bija milzīga un valdonīga, kā viņa vārdi. Es lasīju viņa ziņas un skatījos uz bildēm, jūtot, kā mani pārņem pilnīgs uzbudinājums un pazemība. Es vairs necīnījos pret šo sajūtu – es pieņēmu savu lomu, kādu viņš man bija radījis. Es biju Jūlija un es biju gatava viņam pilnībā pakļauties.
Pavēles no „DominatorX” kļuva arvien konkrētākas un uzstājīgākas. Viņš pieprasīja bildes, kas būtu ne tikai provokatīvas, bet arī ļoti intīmas. Es biju aizrāvies ar šo spēli, ļaujoties viņa dominējošajam tonim un sajūtot, kā mani pārņem pilnīga padevība.
„Jūlija, es gribu, lai tu uzņem īpašu bildi,” viņš rakstīja. „Stāvot spoguļa priekšā, ar nedaudz pavērtām kājām un skatoties uz sevi. Parādi man, kā tu izskaties, kad pilnībā piederi man.”
Mana sirds dauzījās un es jutu, kā uzbudinājums pārņem manu ķermeni. Es piecēlos un nostājos spoguļa priekšā, ģērbusies sievas seksīgajā veļā – zeķes, krūšturis un zeķturi cieši piekļāvās manam ķermenim. Es uzņēmu bildi un ātri nosūtīju viņam, nepamanot, ka spogulī skaidri atspoguļojās mana seja.
Pēc dažām sekundēm es saņēmu atbildi. Tā bija nevis ziņa, bet zvans. Mans telefons vibrēja rokās un ekrānā parādījās Romāna vārds. Es sajutu, kā mana sirds apstājas uz mirkli.
„Romāns?!” es nočukstēju, pirms atbildēju.
„Paul…” viņš teica, un viņa balss bija tāda pati kā sarakstēs – valdonīga un nedaudz rupja. „Jūlija, es zinu, ka tas esi tu. Tavā bildē spogulī skaidri redzama tava seja. Tu neuzmanīgi atklāji sevi.”
Mani pārņēma kauns, kādu es nekad iepriekš nebiju jutis. Mana seja bija karsta un rokas sāka trīcēt. Es biju pilnībā atklājis savu noslēpumu cilvēkam, kuru pazinu no darba, cilvēkam, kuru es redzēju katru dienu.
„Romān… Es… Es nezinu, ko teikt,” es stostījos, balss trīcēja no kauna.
„Man arī nav vajadzīgi vārdi,” viņš teica un es sajutu viņa smīnu. „Tu esi tāds, kādu es tevi iztēlojos. Tu vienmēr esi bijis maigs un pakļāvīgs. Es redzu, ka tas ir tavs īstais es un tagad tu vairs nevarēsi to noslēpt. Bet zini, kas ir interesantākais?”
Es klusēju, jūtot, kā viņa vārdi lēnām pārņem manu apziņu.
„Tev tas patīk. Tu esi sajūsmā, ka es zinu. Un, Paul… vai pareizāk, Jūlija… tas mani uzbudina vēl vairāk.”
Man bija kauns, bet tajā pašā laikā viņa vārdi mani uzbudināja tik ļoti, ka es vairs nespēju domāt skaidri. Es sapratu, ka Romāns bija mans sarakstes draugs un tas mani pilnībā atbruņoja. Es biju pakļauts viņam ne tikai virtuāli, bet arī reālajā dzīvē. Un, pat ja es to negribēju atzīt, šis brīdis manī radīja sajūtu, kuru es nekad nebiju pieredzējis – pilnīgu padevību un uzbudinājumu, ko vairs nespēju ignorēt.
Kad saruna ar Romānu turpinājās, viņš kļuva arvien atklātāks un valdonīgāks. Viņa balss bija spēcīga, dziļa, ar jūtamu valdonību, kas mani pilnībā pārņēma. Fakts, ka viņš bija čigāns – tumšādains, valdonīgs un atšķirīgs no manis, mani uzbudināja vēl vairāk. Es bieži biju skatījies, kā tumšādainie vīrieši dominē pār baltajiem un šī ideja mani kairināja vairāk, nekā es gribēju atzīt.
„Paul,” viņš beidzot teica, atgriežoties pie nopietnības. „Es esmu aizņemts šovakar un rīt man ir plāni. Arturs mani uzaicināja uz pirti. Bet es gribu, lai tu pierādi savu pakļāvību pirmdien darbā. Tas būs diskrēti – tikai mēs abi sapratīsim, bet citiem tas izskatīsies pietiekami pazemojoši, lai tevi uzbudinātu. Vai esi gatavs to darīt?”
Mani pārņēma satraukums, bet arī dziļš uzbudinājums no viņa pavēles. Es gandrīz nespēju atrast vārdus, bet galu galā izdvesu: „Jā… Es esmu gatavs. Ko tu vēlies, lai es daru?”
Viņa balss kļuva lēna un uzsvars katrā vārdā bija nepārprotams: „Pirmdien, kad mēs visi būsim uz vietas, es gribu, lai tu atnes man kafiju. Bet ne vienkārši atnes – es gribu, lai tu to dari ļoti pakalpīgi. Tu pieiesi pie manis, nolieksies un ar ļoti klusu balsi pateiksi: ‘Romān, jūsu kafija ir gatava.’ Pārliecinies, ka citi to dzirdēs. Bet tu izskatīsies tā, it kā būtu pilnīgi mana.”
Es satvēru telefonu ciešāk un manas rokas sāka trīcēt. „Un ja citi kaut ko pamanīs?” es čukstēju, sajūtot, kā mani pārņem gan bailes, gan vēlme.
„Tieši tajā ir jēga,” viņš teica un es varēju iztēloties viņa smīnu otrā galā. „Citi nesapratīs, ko tas nozīmē, bet es un tu to zināsim. Tu būsi pakļāvies un pazemots un tas tevi uzbudinās. Vai ne, Jūlija?”
Viņš mani pilnībā bija pārņēmis. Es zināju, ka šī ideja mani mulsina, bet tajā pašā laikā uzkurina. Es sapratu, ka pirmdiena mainīs visu – gan mūsu attiecības darbā, gan manas attiecības pašam ar sevi.
Kad saruna beidzās, es jutos satraukts un neaizsargāts, bet tajā pašā laikā – pilnībā pakļāvies viņa gribai. 

***

Svētdienas rīts sākās ar cerību, ka varbūt varēšu parunāt ar Janu. Es viņai uzrakstīju ziņu: „Jana, varbūt varam parunāt? Es ļoti vēlos tevi dzirdēt.”
Pēc brīža atnāca viņas atbilde, kas mani sāpīgi satricināja: „Es šodien nevaru, Paul. Man ir ieplānota atpūta ar draudzenēm. Lūdzu, netraucē mani.”
Es ilgi skatījos uz ekrānu, jūtoties atstumts un nevajadzīgs. Viņas vārdi, kaut arī pieklājīgi, skaidri norādīja, ka viņa nevēlas ar mani sazināties. Es jutos sarūgtināts un apmaldījies. Bet, dienas gaitā, mani šī sajūta pamazām pameta. Tā vietā mani pārņēma kaut kas cits – “”Jūlija””.
Es nolēmu ļauties tam, kas vakar bija kļuvis par daļu no manis. Es atvēru sievas skapjus un sāku rūpīgi pārskatīt viņas apģērbu. Viņas tērpi bija eleganti, sievišķīgi, ar rūpīgi izvēlētām detaļām. Es paņēmu viņas garo zīda halātu un uzvilku to, sajūtot, kā audums glāsta manu ādu. Tas man deva savādu mieru un sajūtu, ka es beidzot esmu patiess pret sevi.
Pēc tam es atradu viņas melnās augstpapēžu kurpes. Ar katru jaunu apģērba gabalu, ko es uzvilku, es jutos arvien vairāk kā Jūlija, nevis Pauls. Es sāku pozēt spoguļa priekšā, fotografējot sevi dažādās pozās – stāvot, sēžot, pat guļot uz gultas. Bildēs es redzēju, kā es pārveidojos un tas mani uzbudināja tik ļoti, ka es vairs nespēju apturēt šo spēli.
Pētot sievas skapi, es atradu kaut ko, kas man lika apstāties – milzīgu, reālistisku dildo. Tas bija iespaidīga izmēra un, turpinot spēlēties ar savām fantāzijām, es nolēmu to nosaukt par “”Romānu””. Šis vārds mani savienoja ar manu kolēģi un visām tām sajūtām, kas mani pārņēma.
Es paņēmu “”Romānu”” rokās, glāstot to un jūtoties, it kā pieskartos pašam Romānam. Es to noskūpstīju, aizvērdams acis un iztēlodamies, ka tas ir viņš – valdonīgs, spēcīgs un pilnībā pār mani dominējošs.
Pēc tam es ieslēdzu mūziku un sāku dejot. Augstpapēžu kurpes klikšķināja pret grīdu, kamēr es kustējos, ļaujoties sajūtām, kuras mani pilnībā pārņēma. Es jutos viegla, brīva un pilnīgi atvērusies sev.
Kā Jūlija es vairs nebiju ne Pauls, ne kāds cits – es biju tā, kas es vienmēr biju vēlējusies būt. Šī diena bija manas pārvērtības sākums un es zināju, ka vairs nav ceļa atpakaļ. Es biju iemīlējusies savā jaunajā es un sajūtā, ko man deva pilnīga pakļāvība.
Vakarā, kad es sēdēju un baudīju savu jauno pasauli kā Jūlija, mans telefons iedegās. Tā bija īsziņa no Romāna. Mans prāts uzreiz aizslīdēja uz viņu un sirds sāka pukstēt straujāk. Es paņēmu telefonu un izlasīju viņa ziņu:
„Jūlija, es gribu, lai tu rīt darbā pierādi savu lomu. Uzvelc kaut ko, kas parāda, ka tu esi tā, kas tu patiesībā esi. Kaut ko tādu, ko tikai Jūlija varētu valkāt. Protams, diskrēti. Es būšu vienīgais, kas zinās un tas būs mūsu noslēpums. Vai tu esi gatava?”
Manas rokas sāka trīcēt un elpa kļuva sekla. Romāna vārdi bija tieši un valdonīgi, kā vienmēr, bet viņa pavēle bija ļoti konkrēta. Es jutu, kā uzbudinājums atkal pārņem mani, bet tajā pašā laikā – kauns un bailes.
Es lēnām rakstīju atbildi: „Ko tu vēlies, lai es uzvelku?”
Viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Kādas seksīgas mežģīņu apakšbiksītes un zeķes ar zeķturiem. Uzvelc tās zem savām ikdienas drēbēm. Es gribu zināt, ka tu esi Jūlija pat darbā. Un pārliecinies, ka mēs abi to varēsim saprast, kad tu pieiesi pie manis.”
Manas domas kļuva haotiskas un es mēģināju atrast attaisnojumu, lai to nedarītu. Bet es zināju, ka jau esmu zaudējusi kontroli pār šo situāciju. Viņš bija pārņēmis manu prātu un ķermeni un es jutu, ka nespēju pretoties viņa pavēlēm.
Es iegāju guļamistabā un atvēru sievas veļas atvilktni. Mana roka uzreiz atrada mežģīņu biksītes un pieskaņotus zeķturus. Es jutu, kā mans ķermenis reaģē uz domu par to, ka es valkāšu to darbā, starp kolēģiem, bet tikai Romāns zinās, kas notiek.
Kad es beidzu gatavoties nākamajai dienai, es apsēdos gultā un atkal paņēmu telefonu. Es uzrakstīju: „Es darīšu, kā tu saki. Es būšu Jūlija arī darbā.”
Viņš atbildēja vienkārši: „Labi, Jūlija. Es gaidu.”
Šī vienkāršā ziņa mani satricināja vairāk nekā jebkas cits. Es zināju, ka rīt būs pavisam citāda diena. Tā nebūs parasta pirmdiena – tā būs mana pirmā diena kā Jūlijai, ne tikai mājās, bet arī pasaulē, kuru līdz šim es biju centusies saglabāt nošķirtu no savas jaunās identitātes. Es biju satraukta un pilnībā pakļauta.

***

Pirmdienas rīts sākās ar smaguma sajūtu. Es jutos gan satraukts, gan pazemots par to, ko biju apņēmies darīt. Zem parastajām ikdienas drēbēm es valkāju sievas seksīgo apakšveļu – mežģīņu biksītes un zeķes ar zeķturi, kā Romāns bija pavēlējis. Katrs solis, ko es spēru, lika man atcerēties, ka šodien darbā neesmu tikai Pauls. Es biju Jūlija.
Kad beidzot piegāju pie Romāna ar viņa kafiju, kā viņš bija prasījis, es biju uztraukta un gandrīz nevarēju izrunāt vārdus. „Romān… Jūsu kafija ir gatava,” es čukstēju tik klusi, ka mani gandrīz nevarēja dzirdēt. Viņš pacēla acis, skatījās uz mani ar nelielu smīnu, bet neko neteica.
Viņš vienkārši paņēma kafiju un turpināja savu sarunu ar citiem, it kā nekas nebūtu noticis. Es jutos ignorēta un pazemota un tas mani negaidīti gan sāpināja, gan savādi uzbudināja. Vai tieši tā viņš vēlējās, lai es justos?
Dienas laikā es dzirdēju kolēģu sarunas pie kafijas automāta, kas kļuva arvien skaļākas. Viņi runāja par Artura sestdienas piedzīvojumiem un tas pievērsa manu uzmanību.
„Es jums saku, tāda sieviete reti gadās,” Arturs teica, viņa balsī bija lepnums un sajūsma. „Viņa ir īsta skaistule – slaida, tumši mati un tieši tik formīgas krūtis, kā vajag. Bet viņa nebija no tām, kuras uzreiz pakļaujas. Vajadzēja pacensties.”
„Bet tu to panāci?” viens no citiem krāvējiem iesaucās, acīmredzami ziņkārīgs.
Arturs pasmīnēja. „Protams, ka panācu. Es nekad nezaudēju. Viņa lauzās, bet beigu beigās viņa saprata, ka tas ir tas, ko viņa vēlas. Kad viņa vakar pirtī pagūlās zem mums visiem, es sapratu, ka viņa būs īstā.”
„Tu runā, it kā viņa būtu tava sapņu sieviete,” Juris piebilda, bet Arturs pasmaidīja.
„Jā, varbūt tā arī ir. Viņa bija perfekta. Kad viņa sapratīs, ka tas nav vienreizējs piedzīvojums, bet gan dzīvesveids, viņa būs mana,” Arturs teica pārliecināti. „Bet pagaidām viņa tikai sāk izprast lietas. Viņa vēl nav pierunāta līdz galam. Es neuzspiežu – es zinu, ka viņai tas patiks, viņa to neatzīst, bet viņas ķermenis runā pats par sevi.”
„Un kā tas beidzās?” kāds cits jautāja.
Arturs pasmaidīja vēl plašāk. „Beigās mēs ar Romku viņu palaidām pa apli un viņa to patiesi izbaudīja. Mēs visi bijām sajūsmā.”
Sajūta manī mainījās no vienkāršas greizsirdības uz nevaldāmu dusmu un mulsinošu uzbudinājumu. Kāpēc šīs sarunas mani tik ļoti ietekmēja? Vai es biju greizsirdīga? Vai es vairs nevēlējos dalīt Romānu ar citām? 
Mana domāšana kļuva haotiska un es atgriezos pie sava galda, lai paslēptos no savām sajūtām. Bet tās mani neatlaida – mans prāts bija pilns ar jautājumiem, uz kuriem man nebija atbilžu.
Kolēģu sarunas pie kafijas automāta šodien bija vēl intensīvākas nekā parasti. Visi ar sajūsmu un smiekliem apsprieda svētdienas notikumus un Arturs, kā jau bija sagaidāms, bija uzmanības centrā un viņa vārdi mani aizrāva kā magnēts.
„Es jums saku, tāda sieviete ir retums,” Arturs lielījās, plati žestikulējot. „Viņa ir īsta sapņu piepildījums – perfekta no visiem aspektiem. Bet pats labākais bija tas, kā viņa beigu beigās padevās.”
Arturs pasmaidīja ar savu ierasto pašpārliecināto smīnu. „Kad viņa saprata, ka cīnīties nav jēgas, viņa vienkārši padevās. Mēs bijām pieci un viņa atdevās mums visiem. Bet tas vēl nebija viss.”
Kolēģi apklusa, it kā gatavi dzirdēt viņa nākamo frāzi.
„Maniem fetišiem,” Arturs turpināja, viņa balss kļuva zemāka, it kā viņš dalītos noslēpumā. „Viņa varētu būt īstā. Es viņai jau pateicu, ka vēlos pamēģināt fistingot viņas abus caurumiņus.”
Iestājās mirklis klusuma, pirms visi sāka smieties vai šaubīgi kratīt galvas. „Tu jokojies? Neviena normāla sieviete tam nepiekristu,” viens no kolēģiem iebilda.
„Normāla, varbūt. Bet viņa ir īpaša,” Arturs sacīja pārliecinoši. „Viņa tika palaista pa apli, visa mūsu spermā un beigās prasīja vēl. Viņas ķermenis runā pats par sevi. Es zinu, ka viņa beigās tam piekritīs.”
Romāns pievienojās sarunai ar saviem komentāriem. „Es neesmu redzējis kādu tik gatavu pilnīgai pakļautībai. Viņa nebija parasta sieviete, tas bija skaidrs. Kad viņa beigās bija mūsu priekšā, mēs visi zinājām, ka tā bija pieredze, ko neaizmirsīsim.”
Cits kolēģis iesaucās: „Bet fistings? Tu patiešām domā, ka tas izdosies?”
Arturs pasmīnēja. „Mani viss izdodas. Šī arī lauzās sākumā, bet es zinu, ka viņa atkal atgriezīsies. Un tad es to realizēšu.”
Klausoties viņu sarunas, es jutu, kā mani pārņem juceklīgas emocijas – greizsirdība, kauns un uzbudinājums. Es jutos mazvērtīga klausoties, cik pārliecinoši viņi runāja par šo sievieti un to, kā viņi viņu pilnībā kontrolēja. Bet vēl biedējošāk bija tas, ka dziļi sevī es iztēlojos, kā būtu būt šīs sievietes vietā. Būt zem viņiem, būt pilnīgi pakļautai, ļauties viņu gribai. Šī doma mani uzbudināja vairāk, nekā es spēju atzīt pat sev.
Kamēr visi smējās un apsprieda nākamās tikšanās iespējas, es atgriezos pie sava galda. Es centos nomierināties, bet manas domas nepārtraukti atgriezās pie tā, ko biju dzirdējusi. Es nespēju saprast, vai man būtu jābūt greizsirdīgai uz šo sievieti vai jāatzīst, ka dziļi sirdī es ilgojos būt viņas vietā.

***

Vakars pēc darba dušā bija kā parasti pilns ar kolēģu sarunām, smiekliem un ikdienas rutīnu. Es centos izvairīties no pārāk liela kontakta, bet līdz manām ausīm neaizbēgami nonāca viņu sarunas. Atkal tās bija par svētdienas notikumiem.
„Tāda sieviete ir kā sapnis,” viens no viņiem teica, iesmējoties. „Arturam jāpiesprauž medaļa par tādu atradumu.”
„Es teiktu, ka mums visiem pienākas pa medaļai,” piebilda cits, kas acīmredzami arī bija piedalījies. „Viņa bija tik gatava, ka mēs pat neprasījām vairāk. Kad beidzām viens pēc otra, viņa vēl skatījās uz mums un smaidīja. Kā tāda īsta čiepiņa, kurai patīk būt laistai pa apli.”
Kamēr viņi turpināja sarunāties, es izslīdēju no savas kabīnes, steidzoties saģērbties. Zem darba drēbēm es ātri uzvilku sievas apakšveļu – mežģīņu biksītes un zeķturi, kā Romāns bija prasījis. Man paveicās, ka pārģērbšanās telpā neviena nebija, es ātri uzvilku kreklu. Tomēr, pirms uzvilku bikses, es uz mirkli vēl paliku redzama sievas apakšveļā.
Tajā pašā mirklī es sajutu skatienu. Tas bija Romāns. Viņa tumšās acis dzirkstīja ar kaut ko starp izbrīnu un apmierinājumu. Viņš neko neteica, bet es zināju, ka viņš redzēja visu. Es kļuvu sarkana kā biete un steidzīgi aizklāju savu ķermeni, bet viņa sejas izteiksme teica vairāk nekā vārdi.
Kad viņš atgriezās pie pārējiem, viņa balss atkal kļuva valdonīga un pašpārliecināta. „Jūs visi runājat par Artura meiteni, bet es jums saku – man drīz arī būs sava īpašā čiepiņa,” viņš paziņoja, it kā tas būtu neapstrīdams fakts.
Viņa vārdi man aizsita elpu. Es zināju, par ko viņš runā. Par mani. Bet viņš runāja tā, it kā es būtu kaut kāds noslēpums, ko viņš vēl neatklās citiem.
„Un viņa būs īpaša,” Romāns turpināja. „Es zinu, ka viņa man pilnībā pakļausies. Tā būs īsta simbioze. Es viņai parādīšu, ko nozīmē būt manai.”
Kolēģi iesmējās, viens pat iesaucās: „Tādu mēs gribētu redzēt! Kad tā būs, pasauc arī mūs!”
Romāns pasmaidīja, bet viņa balss kļuva nedaudz zemāka: „Šī nebūs priekš jums. Viņa būs tikai mana.”
Es klusēju, ātri uzvilku drēbes, bet manas domas skrēja uz priekšu – Romāns runāja par mani. Viņš mani jau bija apzīmējis kā savu. Kauns un pazemība mani pārņēma, bet tāpat arī uzbudinājums. Es biju pilnīgi viņa kontrolē, pat ja neviens cits to nezināja.
Kad izgāju no dušas, viņa vārdi joprojām skanēja manā prātā un es zināju, ka no šī brīža viss būs citādi. Es kļūšu par viņa Jūliju.

No autora:
Šis stāsts ir intīms sajaukums starp realitāti un manām iekšējām vēlmēm, kas atklājas caur detaļām un tēliem. Daudzas epizodes ir izdzīvotas, citas – iztēlē radītas, bet visas kopā tās veido manu personīgo ceļojumu uz sevis izzināšanu.
Ja tev patīk šis stāsts, ja tas rezonē ar tevi vai ja tev ir idejas, kā to papildināt ar savām īpašajām detaļām, es būtu pateicīgs par tavu iesaisti. Raksti man, dalies savās domās, vēlmēs vai ieteikumos – varbūt kopā varam turpināt šo stāstu un padarīt to vēl īpašāku.
Gaidu jūsu vēstules, idejas un iedvesmu!