Agrāk man šķita, ka tuvās attiecībās starp cilvēkiem viss ir stingri noteikts, ka ir lietas, kuras vienkārši “nedara”. Bet kādu reizi ar savu puisi mēs nonācām situācijā, kur uzticēšanās izrādījās stiprāka par kautrību. Es piedzīvoju kaut ko jaunu — nevis fiziski, bet emocionāli. Bija sajūta, ka starp mums vairs nav nekādu robežu, ka mēs viens otru saprotam un pieņemam pilnībā.

Pēc šī gadījuma mēs vairs pie tādiem eksperimentiem neatgriezāmies, taču dziļi sirdī jūtu, ka vēlētos atkal piedzīvot to tuvības un uzticēšanās pakāpi. Tagad nezinu, vai man pašai par to runāt pirmājai, vai gaidīt, līdz viņš pats to pieminēs. Bet vienu gan esmu sapratusi — dažreiz tas, kas sākumā šķiet dīvains vai nepieņemams, var kļūt par atklāsmi, ja starp cilvēkiem ir patiesa cieņa un sirsnība.