Mana šī gada fantāzija bija izskrieties naktī plikam mežā. Loloju šo kādu laiku, līdz dažas reizes izmēģināju īsu distanci, līdz kilometram – pa pliko. Aizskrienu līdz vietai X mežā, nometu visu, izņemot skrienam-kedas, un – aidā pa meža takām pa pliko. Pa pilnīgi pliko. Un bailes pārņem, un jo tālāk no drēbēm, jo bailīgāk. Un ja nu satiec kādu pa ceļam. Bet ok, spoža spuldze pierē, it kā redz pa gabalu.

Šajās brīvdienās uzstādīju rekordu – 10 km stundas laikā, riktīgi tālu prom no sākuma pozīcijas. Pa purviem, pa bedrēm, pa takām un gar jūru. Kas tā par sajūtu, vnk. nevar aprakstīt. Kad esi pilnīgi kails mežā, kaut kādā random takā, kurā nekad neesi bijis un nezini, ko vari satikt. Kails. Tālu. Prom. No mašīnas.

Ir vēl kādam tādi tarakāni galvā?