Sen senos laikos dzīvoja puisis vārdā Kārlis. Kārli īsti nevarēja dēvēt par sabiedrības dvēseli, bet arī mājās sēdētājs viņš noteikti nebija. Pusaudža gadi pagāja raibi, bija daudz ballīšu, jautrības, draugi un ienaidnieki, kautiņi, sports, meitenes…….Kad vairākums Kārļa draugu un paziņu dzinās pēc bruņčiem pārsvarā ar vienu vienigu motīvu, tad Kārlis uz to visu raudzījās citādi. Viņš meitenes uztvēra daudz nopietnāk un sirsnīgāk. Viņam meitenes nebija tikai miesa ar ko papriecāties, tā bija līdzīga dvēsele kura arī juta mīlestību, sāpes, nodevību, laimi un bēdas. Vai savu uzskatu dēļ, vai tur bija kas cits, taču vairākumā gadījumu Kārlis bija tikai un vienīgi “kaimiņu puika” ar kuru kopā bija jautri un bezbēdīgi, viņš bija labs draugs, tikai un vienīgi draugs. Jau agri Kārlis iesaistījās cīņu sportā, kur pavadīja vairāk kā desmit gadus. Iespējams tādējādi bēgdams no sevis, jo jau agri saprata ka romantiskas attiecības no viņa vairās un sievietes agri vai vēlu viņu nodeva un lika vilties. Bet līdzigi kā dūres sportā, tā sirds un dvēsele tika norūdīta. Pamazām vārds ” uzticēšanās ” bija zaudējis savu nozīmi, mīlestība asociējās kā vājums un atkarība. Kārlim nu bija tikai viens mērķis, izsisties dzīvē, un tad, iespējāms, viss mainīsies. Tika krāts kapitāls, dārgi auto, īpašumi…..gāja gadi, un vai kas bija mainījies? Kārlis nebija no tiem kas peldēja pa straumi un gaidīja pārmaiņas. Nereti viņš radīja apstākļus kas mainīja visu apkārt viņam, bet tas nemainīja viņu. Viss dzīvē sasniegtais zināmā mērā bija kļuvis bezjēdzīgs. Jo sasniegts jau bija tas, ko varēja nopirkt par naudu, bet tas kas sirdī kvēloja jau no agras jaunības tā arī palika nesasniegts. Gadi bija neatgriezeniski pagājuši un cerību oglīte sirdī pamazām izdzisa. Kārlis dzīvoja dzīvi kurai nebija vērtības, dzīvi kurai vispār nevajadzēja sākties.                                                                                  Stāsts iespējams īsts, iespējams pilnīgi izdomāts, gluži kā antīks kapakmens, kura piederību nereāli noskaidrot.