Viss nedēļu Ilze mokoņās ar domām. Viņai bija jāpieņem nopietns lēmums. Ļoti gribējās atmest savu garlaicīgo inženieres darbu projektēšanas birojā. Ikdienas tējas dzeršanas brīži ar kolēģēm, nedaudz redzīgs nodaļas vadītājs un papīri, papīri, papīri…
Un tad jaunais darbinieks – apgādātājs Valters – ieteuca Ilzei iekārtoties par pārdevēju kooperatīvā rūpniecības preču kioskā. Protams, ne pārāk cienīgi trīsdesmit trīs gadus vecai sievietei – inženereii, bet laiki mainās, un līdz ar to mainās arī paražas. Kioskā – darbs ik pēc dienas, kas nozīmē vairāk laika, ko pavadīt mājās. Un alga, protams… Par ko tur runāt.
Kad Ilze konsultējās ar vīru, viņš uzreiz piekrita. “Protams, ej. Cik naudi nopelnīsi, un būsi vairāk ar bērniem.”
Tiešām, Aiju vajag aizvest no skolas, lai gan viņš jau liels – devītklasnieks, bet cik patstāvīgs! Ar Mārīti pavisam daudz rūpju – sešgadīga.
Viss runāja par to, ka noteikti vajag piekrist. Ilzei ļoti to gribējās. Bet, Valters pats ieteicis, pēkšņi sāka vilcināties. Sieviete nezināja, kā to saprast, un tikai pēc dažām dienām saprata. Viņa nolēma viņam dāvināt pudeli konjaka. “Tagad visi tā dara,” – viņa sev teica – “Bez tā tagad, protams, neiztikt. It īpaši šajā noslēpumainajā kooperatīvo pasaulē.”
Konjaku Valters paņēma un uzreiz uzaicināja Ilzi kafejnīcā. Ilze piezvanīja vīram, teica, ka mājās atgriezīsies vēlu, aizies pie draudzenes.
“Tā vajag,” – viņa nodomāja – “Es taču gribu iekārtoties izdevīgā darbā, un Valters man apsolījis palīdzēt. Man jābūt ar viņu jaukai.”
Vienīgi, kāpēc viņa meloja vīram par draudzeni? Kaut ko juta? Kaut ko gaidīja? Vai, gluži otrādi, baidījās? Ilze vēlāk bieži atcerējās šo savu telefona sarunu ar vīru…
“Tā vajag,” – viņa domāja, dejojot ar Valteri kafejnīcā un jūtot, kā viņa vīriešīgās, spēcīgās rokas rāpjīgi tausta viņas vīna un dejas sakarsušo ķermeni.
“Tā vajag,” – viņa domāja, kad jau ātri braucošā taksometrā viņš bezkaunīgi iekrāpās zem viņas kleitas.
Garām, aiz stikliem, lidoja dzelteni-zeltīgas vakara laternu gaismas Brīvības bulvārī, ar sniegu noklātā Daugava, sīkas sniegpārsliņas, kuras vieglā apsējā apņēma tālo Latvijas Nacionālās operas torņa smaili.
Taksometra salonā bija silts, smaržoja pēc vīna, kura atvērto pudeli Valters bija paņēmis līdzi.
Taksometra šoferis apmierināti pasmaidīja, spogulītī redzot, kā Valters no Ilzes pilnajām ceļgala zonām pārgāja uz viņas resnajām stilbiem, uzdūrās apakšveļai un sāka to velkt nost.
Ilze sēdēja, iespiezusies sēdeklī, nevarēdama neko darīt, plaši izkārusi skaistās kājas augstos ziemas zābakos un, drebēdama, apjukuši murmināja: “Nevajag… Valter… nevajag…”
Valters kaut ko pasmērēja šoferim, tas iesmejās. Pēc minūtes viņi iegriezās tumšā pagalmā, un vadītājs izkāpa no mašīnas.
Tad, tieši aizmugurējā sēdeklī, Valters paņēma Ilzi. Viņš novilka viņas apakšveļu un ar pirkstiem, ātri un rupji, viņu uzbudināja.
Sieviete redzēja, ka viņam tas nav pirmo reizi, ka viņš zina, kā rīkoties ar no viņa atkarīgām dāmām.
Pretoties bija muļķīgi un bezjēdzīgi, un, ļaujot vīrietim sevi uzbudināt, Ilze it kā ne tikai prātā, bet jau nogrieza sev ceļu atpakaļ.
Smagi elpodama, viņa pati atsauca mēteļcietu un apsēdās uz vīrieša augšā. Kamēr viņa vaidēja un, trīcēdama, lēkāja, uzsēdusies uz viņa, Valters atsauca viņas jaka, kreklu, izvilka viņas krūtis no krūštura, mīca un spieda tās.
Ilze, lēkājot, atsita galvu pret kabīnes griestiem un, elsodama, karsti čukstēja: “Ai, ai lēnāk, nevajag, ai, kāja izslīdēja,” bet lēkāja centīgi.
Tad viņš beidza. Pēc sekundes, sev pašai negaidīti, beidza arī Ilze.
Valters, apmierināti šņurkstēdams, vēlreiz sāpīgi pagrieza ar pirkstiem Ilzes no krūštura izbāztos krūšu galus un mierīgi teica: “Tagad nokāp. Pietiks. Un iedod apsmēķēt.”
Ilze, trīcošām rokām, paķērās somiņā, pasniedza vīrietim cigaretes. Viņš apsmēķēja, bet pavadonei pavēlēja: “Tagad izsūc.”
Vīrietis smēķēja, un jaunā dāma paklausīgi noklejās un paņēma mutē. Viņai bija dīvaini, neierasti, un… pārsteidzoši. Kāpēc šis, kopumā viņai pilnīgi svešs vīrietis, ar viņu rīkojas kā ar savu bezšķirīgu īpašumu? Un kāpēc viņa it kā apmāta viņam kalpo? Galu galā viņa iepriekš nekad nebija krāpjusi vīru…
Ilze nosvieda, kabīnē bija karsts smagajā mētelī, cepure bija ieslīdējusi acīs. Kādā brīdī sieviete iedomājās: “Mans Dievs! Redzētu mani tagad vīrs. Vai kāds no paziņām. Kādas šausmas! Kādā pozā, kādā veidolā es esmu…”
Ilze sūkāja. Vīrietis dažreiz ņēma viņu aiz ausīm, liekot sūkāt stiprāk. Ilze noslāpa, rūkšķēja, vilkās pa mašīnas grīdu… Viņa pat nepamanīja, kad pienāca šoferis. Viņš paskatījās uz pasažieriem un, pasmaidīdams, jautāja: “Ko, vēl nav gatavs?”
“Tūlīt,” – atbildēja Valters un gandrīz uzreiz palaida Ilzei mutē. Tūlīt pat Valters vērsās pie sievietes, kas saslēpusies aizmugurējā sēdeklī, kauna dēļ neuzdrošinoties pacelt galvu: “Tu, Ilze, tagad skrien mājup, tavs vīrs, droši vien, jau gaidījis,” – viņš ar vadītāju iesmējās. Ilze sarauvās. “Atstāj man cigaretes. Rīt darbā atnāc – parunāsim. Jā, vēl te. Tu samaksā šim biedram par taksometru. Es šodien kaut kā bez naudas.”
Šoferis pagriezās un bezkaunīgi paskatījās uz sastingušu Ilzi: “Nu, meit, par baudu jāmaksā. No tevis 25.”
Ilze, trīcošām rokām, izņēma maku, izvilka pirmo divdesmit pieci latu banknoti un, iemīkstusies, skatīdamās lejā, teica: “Lūdzu.”
Kamēr mašīna izgriezās tumšajā pagalmā, vīrieši smējoties vēroja, kā sieviete aukstajā vējā iespiež krūtis atpakaļ krūšturī, aizpogājas, nolaiž kleitas apakšmalu. Apakšveļu viņa aizmirsa mašīnā…
Vēl pusstundu Ilze kūkstēja uz ietves, ķerot līdzi mašīnu līdz mājām. Asaras sastinga viņas vaigos.
Cik ciniski Valters viņu izmantoja, cik šausmīgi tas bija – mašīnā, gandrīz uz acīm bezkaunīgajam šoferim. Viņai vēl nācās maksāt… par savu pazemojumu. Tā ar viņu nekad nebija rīkojušies. Par ko tur runāt – iepriekš viņa par tādu lietu pat nevarēja iedomāties.
“Bet tā vajag,” – atkārtoja sev nabaga sieviete, saraujoties aukstajā vējā – “Galu galā Valters apsolīja mani iekārtot labā darbā. Un, protams, viņš prasīja par to samaksu. Un es samaksāju.”
Vējš iekrāpās zem kleitas, Ilze visu laiku atcerējās, ka viņai nav apakšveļas, ka zīda josts ir noslīdējusi lejā, zeķes izgriezušās. Nožēlojamā sieviete, visāda apakšā izģērbta, sastinga, domājot, kā slēpt no vīra savu izplosīto izskatu.
Jau uz kāpnēm, pirms dzīvokļa durvīm, Ilze uzlikāja lūpu krāsu, izlīdzināja apģērbu un, cenšoties piešķirt sev jautru izskatu, iegāja pie vīra un bērniem. Viņa ielika gulēt meitu, palīdzēja dēlam atrisināt matemātikas uzdevumu. Un katru sekundi viņa juta, kā lipīgā gļota starp kājām atgādina viņai par rupjo, nežēlīgo mīļāko. Acu priekšā bija šaura kabīne, un viņa – Ilze – garā, pilnīga sieviete, mētelī un kažokādas cepurē, pūkā šallē – lec augšā uz vīrieša – vaid, iekliedzas, un tad steidzīgi ložņā izpletušā vīrieša kājās un, pūšķēdama, centīgi sūkā, sūkā…
Nākamajā dienā Valters pats pienāca pie viņas un atsauca uz smēķēšanas istabu. Ilze, kauna dēļ neuzdrošinoties viņam ieskatīties acīs, trīcošām rokām nervozi smēķēja.
“Nu, meitenīt, vakar tu izturējies labi. Ha-ha, es esmu apmierināts. Bet tu nekaunējies, viss kārtībā. Tagad iesim uz priekšu. Rīt sestdiena, iepazīstināšu tevi ar kooperatīva īpašnieku. Ja nu viņam tu patiksi, tad viņš tevi pieņems pie sevis. Un es viņam tevi jau ieteicu.”
Mokoņās nosarkusi Ilze, pazemota, samīta, noliecusi galvu un drebēdama, stāvēja vīrieša priekšā.
“Varbūt nevajag,” – izspieda viņa – “Nu, lūdzu. Varbūt nevajag… Varbūt es jūs ar šo īpašnieku labāk aizvedu uz restorānu?”
“Nē. Tikai ķermenis. Ipriecini tagad Raivi, un, uzskati, ka tu esi iekārtota. Un ja negribi – nav jā. Vai gribi?”
Ilze iespurdzās, pacēla liesmojošo seju:
“Gribu. Ne velti taču… viss. Kas man jādara?”