Šis stāsts nav ne par mani, ne par kādu citu. Ja saskati līdzību ar sevi, tad zini, ka tā ir tikai līdzība. Tas ir brīvās, neizmantotās fantāzijas lidojums, kas neliek mieru manam iekšējam, dziļi slēptajam ES. Iespējams pirmā daļa. Iespējams ne pēdējā.
Šī stāsta galvenie varoņi ir Kristers un Renārs, sākumā tikai formāli kolēģi, pēc tam jau tuvāki draugi, kuri darbojās vienas firmas divās dažādās filiālēs. Ofisa darboņi. Viņu pirmā saskare bija Kristera pirmajās darba nedēļās, caur e-pastu, projekta ziņu precizēšanai. Viņi ne reizi nebija tikušies, varbūt viens otram nezinot uzmeklējuši sociālajos tīklos, lai zinātu, kas tad īsti ir otrā pusē.
Un tad viņi sastapās. Sastapās viņi Kristera pirmā gada uzņēmuma vasaras sporta spēlēs. Uzņēmums rīkoja darbinieku sporta spēles, kurās vairums ieradās kopā ar savām otrajām pusītēm. Tolaik, Kristeram bija draudzene. Vidēja auguma, tieva blondīne, smuku dupšuku un stingrām, nelielām krūtīm. Bezgala jautra un draudzīga. Kristeram tas tik tiešām reizēm kaitināja. Bet, kopumā viss viņu apmierināja. Toties, Renārs, viņš bija ieradies viens. Kā parasti jau visus iepriekšējos gadus. Viņš nebija no attiecību cilvēkiem, bet tikai ar īslaicīgiem, varbūt mazliet ilgstošākiem seksuāla rakstura sakariem. Viņš bija ļoti izvēlīgs.
Un tā tas sākās. Pasākumā viņi viens otru pirmo reizi iepazina, satiekoties pie loku šaušanas stenda. Jau pa gabalu viens otru atpazina. Dienai ritot abi saprata, ka viņiem saskan arī ārpus darba uzskati, viedokļi, domas. Renārs, lai neteiktu vairāk gandrīz vai iemīlējās par sevi mazliet jaunākajā kolēģī – glīts, ne pārāk plecīgs, bet ne arī tievs, gara auguma, patīkami nosauļojies, īsiem matiem, koptu bārdiņu… un brilles… Brilles uz Kristera lika viņam izkust, gandrīz vai zaudēt samaņu katru reizi kā viņš paskatījās uz viņa seju… un redzot to smaidu un brilles…. Un arī apakšbiksēs dusošais draugs pat ietrīcējās. Kristera acīm Renārs bija pieaudzis, nobriedis vīrietis, tāds, no kura varētu mācīties profesionālajā jomā. Renārs tiešām bija kopts, bez bārdas, koptiem matiem, kas garāki par vidējo vīriešu matu griezumu un uzreiz varēja pamanīt, ka savulaik Renārs ir bijis sporta kluba biedrs un ikdienā neēd bulciņas visu cauru dienu vai nepavada ar čipšu paku rokās dirnējot pie TV. Kopumā, Kristeram patika Renāra kompānija. Kā kolēģim, nu jau kā jauniegūtajam draugam.
Bet ar to viss beidzās. Vismaz Kristeram. Viņš ar savu jauko draudzeni aizdevās mājās, bet Renārs. Renārs arī devās mājup. Bet viņa atmiņas par Kristeru palika. Viņa fantāzija neļāva viņam mieru. Viņš visu ceļu sapņoja par to, kāds Kristers izskatītos bez drēbēm, vai vismaz sākotnēji stingros, pieguļošos baltos bokseršortos, zem kuriem apslēpts liels un resns loceklis, kas vēl nav uzbriedis, bet spiežas uz priekšu saucot Renāru pie viņa, lai viņš atbrīvo to… Renārs jau savās domās bija nometies uz ceļiem, pieskāries bokseršortiem, kad aiz stūra parādījās viņa ierastais veikals, kas deva zīmi, ka tā ir viņa pietura un sapņiem ir jāpagaist… Viņš atjēdzās, ka viņa noslēptais draugs biksēs ir pārāk sparīgi uzņēmis apjomu un ja piecelsies, tad kāds no apkārtējiem var padomāt ne to labāko, pat tajā vājajā autobusa apgaismojumā. Viņš paņēma somu, ielika klēpī un tikai tad veikli piecēlās, kad autobuss bija apstājies un durvis plaši pavērušās. Viņš steidzīgi metās savā tumšajā ielā, neatskatoties, steidzīgiem soļiem līdz savas mājas kāpņu telpas durvīm, pa ceļam meklējot dzīvokļa atslēgas, atrāva durvis vaļā un aizcirta tās ciet.
Viņa galvā bija aizmiglojusies, viņš ievēlās pa pusei gultā uz muguras, kājām paliekot ārpus tās, viņa iekšējais uzbudinājums bija pacēlis viņa sirds ritmu, tā sitās kā traka… vienīgais, kas viņa galvā bija – Kristers, jauns izskatīgs čalis, ar viņaprāt lielu mantību zem biksēm.. Tieši tajā brīdī viņš automātiski novilka džemperi un t-kreklu, atsedzot savas kailās krūtis, viņa roka jau stiepās viņa uzbudinātā locekļa virzienā, viņš attaisīja savus džinsu šortus, pavilka tos zemāk, tik daudz, lai brīvi piekļūtu savam loceklim, un kaisles pārņemts apķēra to. Tas bija gandrīz ciets, resns, bet mazliet ļengans, viņam pietika tikai ar 2 kustībām augšup un lejup līdz tas pārvērtās kaujas gatavībā. Viņa vaidi bija tik spēcīgi pat pie šīm vienkāršajām kustībām, ka katra nākošā kustība padarīja viņu skaļāku. Viņa domās bilde bija apstājusies – uz celīšiem, kailam esot pretī puskailajam Kristeram tikai bokseršortos un uzbriedošo locekli zem tām. Viņš sajuta to mirkli, ka visa sperma sāk spiesties ārā… Viņš ievaidējas tik skaļi, ka pat kaimiņi iespējams to sadzirdēja. Viens, divi, trīs, šāvieni, pēc tam vēl 3 mazāki pēcgrūdieni no viņa locekļa apšļāca viņa puskailo ķermeni, dažām pilēm tiekot pat līdz krūtīm. Viņa elpošana un rokas kustības ap locekli nomierinājās. Viņš pamazām apguva apziņu par to, kur viņš ir un ko viņš dara, vai tas vispār būtu iespējams – sajust Kristeru savām rokām….